20.gs. 1.pusē izgatavota kokvilnas jaciņa.

Jaciņas priekšdaļa, lejasmala un piedurkņu gali rotāti ar zigzagveida un līkloču nošuvēm (var arī nebūt), kā arī ar uzšūtām auduma lentēm un sutaža auklām.

Ir sastopami vairāki jaku varianti - pašaustas sarkanas pusvilnas auduma jakas un rūpnieciski ražota kokvilnas auduma jakas. Savukārt kokvilnas jakas var iedalīt divos paveidos:

1. Puķainās jakas – no rakstaina kokvilnas auduma šūtas jakas ar lina vai kokvilnas oderi.

Puķainās jaciņas varēja būt papildus rotātas ar dažādu krāsu auduma trīsstūrīšiem, kas iešūti priekšdaļas atdaļas vīlēs, lejasmalas un piedurkņu galu vīlēs. Šos trīsstūrīšus dēvē par vilkzobiem.

Dažām jaciņām pie kakla izgriezuma sastopams piestiprināts lentīšu pušķis. Puķainās jakas tika valkātas vasarā kā darba vai mājas apģērbs.

Zem puķainās jakas vilka garo kreklu bez piedurknēm. Pie mājas apģērba jostu nesēja un kreklu ar izšūtajām piedurknēm un smeldžoto apkakli nevalkāja. Arī maučus pie ikdienas apģērba nevilka.

Galvā sēja tikai lakatu, bez vainaga, mices, aubes un bez ragu lakata. Virs darba apģērba nelika arī villaini ar saktu, bet varēja valkāt dažādus plecu lakatus. Mūsdienās šīs komplektēšanas tradīcijas vairs netiek stingri ievērotas.

Labības kulšana "Kunduros". Sieviete (1. no labās) tērpusies puķainā suitu jakā.

Lakatus pie Alsungas tautastērpa nesasprauž ar saktu, bet stūrus atstāj brīvi nokarājamies vai sasien uz muguras (lielajiem lakatiem) - šī tradīcija joprojām ir saglabājusies.

2.  Vienkrāsainās jakas – no vienkrāsaina kokvilnas auduma šūtas jakas ar lina vai kokvilnas auduma oderi. Vienkrāsainās jakas valkāja gan kā mājas/darba apģērbu, gan kā izejamo apģērbu.

Svētkiem paredzētās jakas virsaudumam parasti izmantoja labākas kvalitātes audumu ar žakarda rakstu vai satīna/atlasa pinumu. Papildus rotājumam varēja būt uzšūtas kontrastējošas krāsas auduma detaļas priekšdaļas vidusdaļā un piedurkņu galos, un no tāda paša materiāla ir arī lentveida uzšuves gar priekšdaļas centru, lejasmalu un uz piedurknēm.

Ja vienkrāsaino jaku izmantoja ikdienas vajadzībām, tad tērpa komplektācija bija tāda pati kā puķainajai kokvilnas jakai. Savukārt ja vienkrāsainā kokvilnas jaka tika lietota svētku reizē, tad pie tās valkāja kreklu ar izšūtajām piedurknēm un smeldžoto apkakli, un virsū lika villaini, ko sasprauda ar saktu. Lindrakiem apsēja austo jostu, slenģeni pie šīs jakas nevalkāja.

Suitu dziedoņi un spēlmaņi 20.gados. Sievietēm (pirmajā rindā otrā un ceturtā no  kreisās puses) zem villainēm redzamas gaišas jakas ar lentīšu rotājumu. Vienai no viņām (ceturtā no kreisās) redzama arī krekla aproce un izšūtā stāvapkakle [avīze "Bandava", 1996.gada oktobris].

Tā kā vienkrāsainās kokvilnas jaciņas ir jaunākā Alsungas etnogrāfiskā tērpa attīstības stadija, tad pie šī apģērba ansambļa galvā lika vai nu vainagu (neprecētas meitas) vai aubi (tikai precētas sievas), apakšmici un ragu lakatu vairs nevalkāja. Tas redzams arī iepriekšējā attēlā. Pāri vainagam vai aubei uzlika lakatu, ko sasēja zem zoda, vainagu varēja valkāt arī bez lakata, bet aubi vienu pašu nevalkāja. Pie jakas varēja piespraust arī saktu (skat. augstākminēto attēlu).